Baby you can start again.
Laughing in the open air; have yourself another dream.
Tonight.
Maybe we can start again.
kāpēc tā?
nedēļas nogalē pabiju Varakļānos. būšanas mērķis - uzzināt, kā tur tiek veidots, īstenots darbs ar jauniešiem.
lieki piebilst,ka ir nācies redzēt daudz labus un foršus piemērus. vēl liekāk piebilst - dzīvoju ar domu, ka visur ir forši, visādas iespējas blabblā.
tātad stāsts par Varakļāniem…
likās, tas iepriekšējā vakara sagurums, tapēc tikšanās laikā ir steidzīga sajūta un zema uzmanība un ieklausīšanās, bet šobrīd, kad pagājušas vairākas stundas, pār mani nāk apjausma….
apjausma par bezcerību, kāda valda “kaut kādās nekurzemēs”, kas atrodas tālu no superpilsētas Rīgas. kaut kādās nekurzemēs? jā.
jo šķiet un šodien pārliecinājos, ka tas tā tiešām ir, ka Latvijas valsts sastāv tikai no vienas Rīgas un max 50 km rādiusa tai apkārt. pārējā teritorija šai valstī ir perefērija. un tur cilvēki nav un viņiem nav jādzīvo.
smieklīgi, ja?
pilnīgi un galīgi nē.
SKUMJI.
Varakļānu pilsētā ir apmēram 2 tūktoši iedzīvotāju, skolā no 1.-12. klasei mācās ap 300 skolēnu, ziņas par jauniešiem vecumā no 18-25 nav, bet to skaits nesasniedz pat 100.
Darbs ar jauniešiem tiek organizēts caur skolas pašpārvaldi, kura ir aktīva, “iziet” ārpus skolas teltām un, neskaitot dažus pašdarbības kolektīvus kultūras namā, ir vienīgais veids kā jaunieši pavada brīvo laiku.
līdz 12. klases izlaidumam.
un tad viņi aizbrauc.
uz Rīgu
[protams]
un nekad vairs neatgriežas.
jo te ir divas kokzāģētavas un viens veikals…
bet eksāmena līmeņu rezultāti lielākajai daļai ir A,B, C.
drīz Varakļanos atvērs “kaut kādu tur” jaunu rūpnīcu ar 4 (!!!!!) jaunām darba vietām. vai tur strādās, kāds no jauniešiem vai kāds pilsētas iedzīvotājs? drīzāk gan kāds šofera dēls, krustmāte vai onkulis.
[laikam VARAM attīstības plāns Latgalei sāk darboties]
bet, ziniet, cilvēki tomēr turpina dzīvot, darīt, cīnīties…
